Vispārīgi ar terminu “imunitāte” apzīmē mūsu organisma aizsardzības spēju pret dažādiem iebrucējiem jeb patogēniem (patogēns var būt vīruss, baktērija, baktēriju ražotie produkti jeb toksīni, kā arī dažādi parazīti) izraisot pret to imūno atbildi.
Mūsu imunitāte nav viens konkrēts orgāns – tā ir sarežģīta orgānu sistēma, pie kuras pieder sarkanās kaulu smadzenes, liesa, limfmezgli, vesela šūnu armija – baltie asins ķermenīši – leikocīti, kas pilda imūnās uzraudzības funkciju, kā arī dažādi proteīni, kas sinerģiski darbojoties nodrošinot mūsu imūno aizsardzību.
Imūno sistēmu klasiski mēs iedalām nespecifiskā jeb iedzimtā imūnsistēmā un specifiskajā jeb adaptīvajā imūnsistēmā. Iedzimtie imūnreakcijas mehānismi ir ātri, bet ļoti nespecifiski, turklāt tiem nepiemīt atmiņas. Savukārt, inteliģentā jeb iegūtā imūnsistēma tiek veidota visas dzīves laikā, tai piemīt atmiņa. Imūnā atmiņa nozīmē, ja mēs atkārtoti dzīvē sastopoties ar šo pašu patogēnu – tā spēj ātri tikt galā ar šo patogēnu, neizraisot klīniskos simptomus.
Pie nespecifiskās imūnsistēmas pieder arī fizikālās un ķīmiskās barjeras – kā āda, gļotādas, siekalas, gļotādas, asaras un tml.
Nespecifiskā jeb iedzimtā imūnsistēma.
Iedzimtā imunitāte vienmēr darbojas pēc viena un tā paša principa, izraisot nespecifisku iekaisumu un fagocitozi (phagos – no grieķu valodas nozīmē aprīt; fagocitoze – burtiski nozīmē balto asinsšūnu (fagocīts), spēju aprīt patogēnu). Tā ir ļoti ātra – iekaisuma reakcija attīstās pāris stundu laikā, taču tai nav atmiņas, un tā vienmēr strādās pēc viena un tā paša principa.
Uzskatāms nespecifiskās imūnsistēmas darbības piemērs ir mazas brūces, kā ceļa nobrāzuma vai nenozīmīga iegriezuma dzīšana. Pēc traumas nākamajā dienā rodas iekaisums traumas vietā – apsārtums, piepampums, lokāls sāpīgums. Tas nozīmē ka mūsu imunitāte ir mobilizējusies cīņai ar traumu un patogēniem, tiek ieslēgti dažādi imūnās aizsardzības ķēdes mehānismi. Brūcē var rasties izdalījumi, piemēram strutas – kas nozīmē, ka ir pievienojusies infekcija un fagocīti (iedzimtās imūnsistēmas šūnas – piemēram, neitrofīlie leikocīti) aprijot baktērijas, paši ejot bojā, veido strutu masu. Pēc pāris dienām iekaisuma pīķis pāriet un brūce sadzīst.
Bērniņam piedzimstot būtu grūti izdzīvot tikai balstoties un primitīviem iedzimtās imūnsistēmas mehānismiem – tādēļ pirmos dzīves mēnešus bērniņu sargā no mātes placentas saņemtā “dāvana” – specifiskas imūnsistēmas komponentu bāzes antivielu komplekts (pasīvā imunitāte). Pēc piedzimšanas šī mātes imūnās aizsardzības loma patstāvīgi mazinās un ap sesto dzīves mēnesi bērna paša specifiskā imūnsistēma sāk savu pilnvērtīgo darbību, kas patstāvīgi apmācoties – tā mijiedarbojas ar vidē esošajiem patogēniem – vīrusiem, baktērijām, parazītiem, tādejādi uzkrājot imūno atmiņu.
Specifiskā jeb adaptīvā imūnsistēma.
No specifiskās imunitātes viedokļa mēs šajā pasaulē ierodamies kā balta lapa. Līdzīgi kā mums, imūnsistēmai piemīt spēja mācīties un tai piemīt arī imūnā atmiņa par dzīvē sastaptajiem patogēniem, bet kā jebkurai apmācībai ir nepieciešams laiks un saudzīga treniņvieta. Vienas līdz divu nedēļu laikā inteliģentā imunitāte izstrādā specifiskās imūnatbildes elementus pret konkrēto patogēnu, kā antivielas. Antivielas ir specifiskas olbaltumvielu struktūras, ko sintezē plazmas šūnas (specializēti B limfocīti). Ar antivielu klātbūtni mēs spējam pasargāt savu organismu. Piemēram, ja organisms jau vienreiz ar patogēnu ir saticies, otru reizi pēc satikšanās ar šo patogēnu slimība var nerasties vispār vai arī slimības gaita noritēt viegli. Imūnā atmiņa lielākoties uz dažādiem patogēniem var saglabāties visu dzīvi – atkarībā no tā, cik sen mums ir bijis kontakts ar patogēnu, daudz mums, piemēram, ir atmiņas šūnu, kas glabā informāciju par šo konkrēto patogēnu un cik spēcīga bija izraisītā imūnā atbilde (jo smagāka slimības gaita – jo intensīvāka būs imūnā atbilde), kāds ir mūsu veselības vispārējais imunitātes stāvoklis.
Diemžēl ir virkne dažādu saslimšanu (masalas, masaliņas, difterija, tuberkuloze, stingumkrampji), kuras var izraisīt paliekošas komplikācijas un bieži pat letālu iznākumu, īpaši bērna vecumā, ja nav veikti profilaktiskie pasākumi – imunitātes iepazīstināšana ar informāciju, ko satur patogēns. Tādēļ eksistē pasīvā imunizācija jeb vakcinācija.
Cik apmācīta ir mūsu imunitāte, ir ļoti atkarīga no vides, kurā viņš atrodas un imunitāte ir ļoti adaptīva. Ja bērns ir audzis “sterilos” apstākļos un mamma ir bijusi ļoti tīrīga, imūnsistēmai nav bijis pietiekami daudz kontakta un mijiedarbības ar patogēnu apmācībām, līdz ar to nav arī imūnās atmiņas pret šiem konkrētiem slimību izraisītājiem. Tad kad jaunietis uzsāk patstāvīgu dzīvi, tiek strauji mainīti vides apstākļi, piem., valsts kurā jaunietis atrodas, tad šajā laikā var slimot biežāk – ir nepieciešams adaptācijas periods. Vecākiem cilvēkiem, savukārt, imunitāte dabiski mazinās, jo gan novecošanās, dzīvē uzkrāto blakusslimību un citu kaitīgo faktoru rezultātā.
Lai stiprinātu savu imunitāti “atziņas mājām”
• Regulārs ikdienas režīms – miegs, psihoemocionālā stresa mazināšana
• Nesmēķēt! Nelietot alkoholu!
• Regulāra, mērena fiziska slodze (180 min/nedēļā kardiāla slodze)
• Sabalansēts uzturs (mazināt cukura, pusfabrikātu uzņemšanu)
• Regulāra, profilaktiska somatiskā stāvokļa pārbaude, hronisku stāvokļu profilakse un ārstēšana (Metabolais sindroms, CD un tml.)
• D3 vitamīna substitūciju papildus uzņemšana 4000 IU/dnn (pieaugušam cilvēkam). Minēšu, ka imunitāti regulējošas īpašības D vitamīns iegūst, ja kop. vit. D sasniedz asinīs 50-70 ng/mL)