Viens no biežākajiem matu izkrišanas iemesliem ir androgēnā alopēcija.
Matu izkrišana jeb alopēcija (no grieķu val. Alopekia– plikpaurība) ir pastiprināta matu izkrišana dažādu iemeslu dēļ. Šo problēmu pavada dziļa stigmatizācija, psiholoģiskas problēmas īpaši sieviešu vidū, jo kā zināms matu funkcija cilvēkam ir daudz maznozīmīgāka kā citiem dzīvniekiem un galvenokārt kalpo kā pievilcības un skaistuma simbols.
Alopēcijas iedala 2 lielās grupās- (1) rētojošās – ko raksturo audu destrukcija, iekaisums, fibroze un atrofija, un (2) nerētojošās– nav iepriekš minēto pazīmju, ir atgriezenisks process. Šajā rakstā pievērsīsimies biežāk sastopamajām- nerētojošām alopēcijām, īpaši izceļot androgēno alopēciju (AGA) – visbiežāk sastopamo plikpaurības veidu pasaulē.
Parastā (vienkāršā – pattern) alopēcija saukta arī par plikpaurību ir progresīva matu izkrišana, ko izraisa efektu kombinācija- ģenētiska predispozīcija + androgēno hormonu aktivācija galvas matu folikulos (matu maisiņos).
Vīriešiem plikpaurība variē dažādās zonās- no deniņu līdz pierei un galvvidum, kā arī visu matu izkrišana izņemot pakauša un deniņu zonu robežas- t.s. ‘’Hipokrāta vainags’’.
Sieviešu androgēnā alopēcija raksturojas ar difūzu matu izkrišanu un t.s. ‘’ziemassvētku eglītes’’ fenomenu. Hormonu loma nav tik viennozīmīga kā vīriešiem, tomēr abiem dzimumiem raksturīga progresīva anagēnās matu augšanas fāzes saīsināšanās un telogēnās- matu izkrišanas fāzes -pagarināšanās, kā arī matu folikulu samazināšanās.
Matu izkrišanas pakāpes. Androgēnās alopēcijas slimības smagums gan vīriešiem, gan sievietēm variē no vieglas formas- matu biezuma samazināšanās līdz totālai plikpaurībai.
Matu izkrišanas biežums sabiedrībā
Androgēnā alopēcija populācijā plaši variē- lielākā daļa vīriešu dzīves laikā skar matu izkrišanas, ‘’līnijas atkāpšanās’’, mati kļūst arī plānāki, kas ir normāla novecošanās pazīme. Progresija līdz III pakāpei novērojama ap 50% vīriešu un sieviešu, kas jaunāki par 40 gadiem. Ģenētisko predispozīciju izvērtē pēc tēva, mātes un mātes vectēva. Vīriešiem, kuru tēvus skārusi alopēcija, ir 2 reizes lielāks risks attīstīties alopēcijai. Arī rasu atšķirībām ir nozīme- afroamerikāņiem ir četras reizes mazāks risks, attiecīgi korejiešiem- trīs reizes mazāks, bet ķīniešiem, japāņiem un taizemiešiem- 1,5 reizes mazāks risks attīstīties alopēcijai.
Sievietēm androgēnā alopēcija ir retāk sastopama kā vīriešiem, tomēr tās smagums un biežums līdzīgi pieaug ar vecumu- ap 40% sieviešu 70 gadu vecumā skar alopēcija.
Dabiska aina vīriešu androgēnās alopēcijas variācijas sabiedrībā
Alopēcijas iemesli un mehānisms
Androgēnās plikpaurības iemesli nav zināmi, tomēr kombinācija- androgēnu hiperaktivitāte, ģenētiska predispozīcija ar un bez androgēnu jūtības palielināšanās spēlē nozīmīgu lomu slimības attīstībā.
Androgēnie lielie, pigmentētie mati- saukti par terminālajiem- tiek aizstāti ar plāniem, gandrīz neredzamiem, bezkrāsainiem pūkmatiem. Galvas matu attīstībā izdala 3 fāzes-
augšanas fāze- anagēnā- 2-6 gadi;
katagēnā fāze jeb pāreja- 2-3 nedēļas- anagēnās fāzes beigas un telogēnās fāzes sākums;
telogēnā fāze- matu izkrišana (pēc 12 nedēļām).
Pāreja uz katagēno fāzi rezultējas ar anagēnās fāzes uzturošo citokīnu samazināšanos matu maisiņos, ar katru ciklu anagēnā fāze paliek aizvien īsāka un arī mati kļūst īsāki, plānāki.
Androgēnu loma
Hipotēze par vīrišķo hormonu ietekmi uz plikpaurību tika izvirzīta jau sensenos laikos. Senajā Ēģiptē tika diskutēts par sociālā stāvokļa nozīmi, augu terapijas veidiem. Hipokrāts un Aristotelis novēroja plikpaurību abiem dzimumiem, tomēr nevarēja atklāt endokrīno fizioloģiju. Testosterons androgēnās alopēcijas kontekstā zinātniskajā literatūrā parādās tikai ap 1942.g., kur to kā plikpaurības iemeslu apraksta anatoms Džeims Hamiltons, kurš arī izveidoja 7 pakāpju klasifikācijas sistēmu – Norwood-Hamilton skalu, kas iedala plikpaurību pakāpēs pēc matu līnijas atkāpšanās un tiek pielietota arī mūsdienās.
Norwood-Hamilton skala un smaguma pakāpes gradācija.
Vīrišķo hormonu ietekme uz matu biezumu.
Testosterons ir cirkulējošs dzimumhormons, kas tiek sintezēts gonādās- sēkliniekos no vājākiem androgēniem- dihidroepiandrosteronsulfāta un androsterona, kas tiek sintezēti virsnierēs. 5-alfa-dihidroksitestosterons (DHT)- ir galvenais vīriešu plikpaurības ierosinātājs, jo piesaistās androgēnu receptoriem piecas reizes spēcīgāk par testosteronu, kas veidojas uz to iedarbojoties enzīmam 5-alfa reduktāzei, kuras aktivitāte paaugstinās plikpaurības gadījumā.
Sievietēm androgēni tiek sintezēti 3 vietās: virsnierēs, olnīcās un perifērijā.
Ādā tauku dziedzeri pie matu folikuliem sintezē androgēnus no holesterola vai pārvērš cirkulējošos vājākos androgēnus potentākos (spēcīgākos).
Ādā ir 6 enzīmi, kas atbild par androgēnu regulāciju un balansa uzturēšanu. Dzimumhormonu saistošais globulīns (SHBG) ir galvenais cirkulējošā testosterona un estradiola transporta proteīns. To ražo aknu šūnas, kā arī mazliet tas tiek sintezēts smadzenēs, dzemdē, placentā un makstī. Paaugstināta androgēnu koncentrācija, insulīnam līdzīgais augšanas faktors IGF-1 samazina SHBG sintēzi, taču estrogēns un tiroksīns to stimulē. Tikai brīvie dzimumhormoni ir bioloģiski aktīvi, tāpēc pēc SHBG līmeņa asinīs var spriest par dzimumhormonu aktivitāti. Zems SHBG līmenis raksturīgs policistisko olnīcu sindromam, cukura diabētam un hipotireozei. Tāpat androgēnās alopēcijas gadījumā sievietēm SHBG līmenis korelē pretēji plikpaurības smagumam. Hiperandrogenēmija var būt par iemeslu plikpaurībai noteiktai sieviešu populācijai- ar pavadošām hirsuitisma, neregulāru menstruāciju pazīmēm un var rezultēties ar deniņu rajona un galvvidus plikpaurību, kuru var veiksmīgi ārstēt ar androgēnu antagonistiem un 5α reduktāzes inhibitoriem. Tomēr lielākajai daļai sieviešu ar plikpaurību nav hiperandrogēnisma pazīmju un normāls testosterona un 5α DHT līmenis asinīs.
Ģenētiskie faktori
Monozigotisko dvīņu konkordance sasniedz 80-90%, kā arī rasu atšķirības liecina par ģenētisko faktoru nozīmi. Paternālo iedzimtību apstiprina pētījumi Y hromosomā tēviem un dēliem, kur iedzimtība no tēva dēliem ir vairāk izteikta kā no mātes. Tomēr viena izolēta gēna loma nav noteikta, kas liecina par poliģenētisko faktoru ietekmi gan no mātes, gan no tēva.
1951.g Hamiltons ieviesa pirmo skalu plikpaurības diagnostikai. Tā robežojās no I līdz VII pakāpei, 1975.g. Norwood šo klasifikāciju modificēja, pievienojot viduspakāpes IIIa, IVa un Va. 1977.g. Ludvigs ieviesa plikpaurības klasifikatoru skalu sievietēm, kuru 1994.g. Olsens modificēja norādot, ka ne vienmēr sievietēm ar alopēciju, mati izkrīt difūzi visā galvas rajonā, bet vairāk galvas priekšpusē- pēc t.s. ‘’ziemassvētku eglītes’’ tipa.
Pilna galvas rajona izmeklēšana un anamnēze ļauj uzstādīt diagnozi. Standartizēta globāla galvas fotogrāfija, tajā skaitā skartā rajonā, ļauj novērtēt matu izkrišanas progresiju un terapijas kontroli. Matu izraušanas tests un trihogramma var dot atbildi par stāvokļa aktivitāti. Terapijas kontrolei izmanto arī videodermatoskopijas un fototihogrammas metodes.
Sarežģītākos gadījumos, lai diferencētu no pavadošām matu izkrišanas slimībām- piemēram, telogēnā effluvium, difūzas alopecia areata vai rētojošām alopēcijām, izmanto galvas ādas biopsiju.
Feritīna un TSH noteikšana asinīs tiek rekomendēta s telogēnā effluvium izslēgšanai. Androgēnu noteikšana rekomendēta tikai pavadošu oligomenorejas pazīmju u.c. dzimumhormonu disbalansa pazīmju gadījumā.
Galvvidus plikpaurība jauniem vīriešiem ar hipertensiju, lieko svaru un dislipidēmiju tiek asociēta ar palielinātu koronārās sirds slimības- jeb infarkta risku un prostatas vēzi.
Androgēnās alopēcijas ārstēšana
Androgēnā alopēcija ir progresīva slimība, kas samazina matu biezumu par ~6% no mata šķiedras 1 gada laikā. Tomēr matu izkrišana var būt periodiska un slimības smagumu nosaka ģenētiskā predispozīcija. Pagaidām matu izkrišanas ārstēšanā ir apstiprināti divi medikamenti- finasterīds sistēmiski un minoksidils – lokāli.
Minoksidils tika radīts hipertensijas ārstēšanai, un kā blakusparādību novēroja hipertrihozi-masīvu matu augšanu. Mūsdienās to izmanto 2% un 5% ziedes, losjona un putu veidā. Maksimālais efekts tiek sasniegts vidēji gada laikā.
Finasterīds ir augsti selektīvs 5-alfa-reduktāzes 2.tipa inhibitors, kas kavē testosterona konversiju DHT. Matu ataugšanas spēja svārstās no 67% galvvidus matiem un 37% priekšējai matu daļai, pēc 24 mēnešu nepārtrauktas lietošanas 66% pacientu novēroja noteiktu matu daudzuma ataugšanu galvas vidus (vertex) rajonā. Lielākā daļa pacientu mati neturpināja izkrist, ilgāka medikamenta lietošana nesniedz labākus rezultātus.
Finasterīds tablešu veidā 1 mg deva- neietekmē spermatoģenēzi jeb spermas produkciju vīriešiem vecumā no 19 līdz 41 gadu vecumam. Ietekme uz prostatas izmēru un seruma prostatas specifisko antigēnu PSA nav nozīmīga un ir atgriezeniska, turpretī vecākiem vīriešiem pēc 50 gadiem, finesterīds samazina PSA par 50%. Pētījumos sieviešu plikpaurības ārstēšanā ar finesterīdu, terapijas efekts nav lielāks kā placebo vai kontroles grupai, tomēr nereti tiek nozīmēts. Šīs pašas grupas medikaments dutasterīds tiek lietots simptomātiskas labdabīgās prostatas hiperplāzijas ārstēšanai. Daži pētījumi pierāda labu terapeitisko efektu gan vīriešu, gan sieviešu androgēnās alopēcijas ārstēšanā, tomēr tas nav FDA apstiprināts un nepieciešami tālāki pētījumi, lai izvērtētu medikamenta drošību.
Citi medikamenti androgēnās plikpaurības ārstēšanai
Ciproterona acetāts– antiandrogēns sintētisks 17-hidroksiprogresterona atvasinājums. Darbojas kā androgēnu antagonists ar vāju progresterona un glikokortikoīdu aktivitāti, netieši mazina aldosterona sintēzi. Bieži kombinēts ar etinilestradiolu pretapaugļošanās tabletēs. Nav FDA ( FDA no angļ. valodas American The Food and Drug Administration) apstiprināts medikaments androgēnās alopēcijas ārstēšanai, bet kombinācijā ar estradiolu, var tikt nozīmēts sievietēm reproduktīvā vecumā.
Spironolaktons – Kāliju aizturošs urīndzenošais līdzeklis (diurētiķis), aldosterona antagonists ar vieglu antiandrogēno efektu, bloķējot AR DHT piesaistei. Maksimālā androgēnu supresija tiek sasniegta pēc 4-12 mēnešiem, lietojot 200mg dienā. Spironolaktonam ir preventīvs efekts sieviešu androgēnās alopēcijas attīstībā un tas samazina matu izkrišanu pacientēm bez hiperandrogēnisma. Tomēr tas nav FDA apstiprināts un kā antiandrogēns netiek izmantots vīriešu androgēnās alopēcijas ārstēšanā. Kontraindicēts nieru mazspējas, grūtniecības, hiperkalēmijas, patoloģiskas dzemdes asiņošanas gadījumā un sievietēm ar krūts vēzi ģimenē.
17α un 17ß estradiols- pagarina anagēno un saīsina telogēno matu augšanas fāzi, lietojot lokāli. Izmanto sieviešu AGA ārstēšanā.
Gaismas terapija
Lāzerterapijas biostimulācija kļuvusi ļoti populāra gan medicīnā, gan skaistumkopšanā. Tomēr plašā piedāvājuma klāstā vēlams neuzķerties uz neadekvātiem solījumiem. Vienīgais FDA apstiprinātais zemas enerģijas plūsmas lāzers- Hair Max Laser Comb®. Paradoksāli ir tas, ka pacientiem mati atauga pēc to noņemšanas ar lāzeri, izmantojot zemu enerģiju plūsmu.
Matu pārstādīšana
Veiksmīgākā un permanenta androgēnās alopēcijas terapija atbilstošiem pacientiem, vislabākie rezultāti sasniegti pacientiem pēc VI un VII pakāpes Hamilton-Norwood klasifikācijas, kā arī galvas priekšējās daļas un ‘’ziemassvētku eglītes’’ tipa gadījumos.
Pastāv dažādas metodes, bet populārākā ir FUE- follicular unit extraction. Āda ar matu folikuliem no donora (t.s.’’grafti’’) no androgēnu- neatkarīgās galvas ādas daļas (jebšu neskartās) tiek pārvietota uz androgen-atkarīgo daļu. Pēc šīs pašas tehnoloģijas var transplantēt arī uzacu un bārdas matus. Pārsvarā mati tiek ņemti no pakauša zonas un pateicoties mūsdienīgiem medicīnas instrumentiem, tā netiek bojāta.
Terapijas algoritms androgēnās alopēcijas gadījumā sievietēm
Terapijas algoritms androgēnās alopēcijas gadījumā vīriešiem
Izmantotā literatūra:
Otberg N, Shapiro J. Chapter 88. Hair Growth Disorders. In: Goldsmith LA, Katz SI, Gilchrest BA, Paller AS, Leffell DJ, Wolff K. eds. Fitzpatrick’s Dermatology in General Medicine, 8e New York, NY: McGraw-Hill; 2012.
Bolognia JL, Braverman IM. Skin Manifestations of Internal Disease. In: Kasper D, Fauci A, Hauser S, Longo D, Jameson J, Loscalzo J. eds. Harrison’s Principles of Internal Medicine, 19e New York, NY: McGraw-Hill; 2014..
Vīrišķo hormonu ietekme uz matu biezumu.
