haliks putas
Raksta tēmas:

  1. Ko skar daudzkrāsainā ēde?
  2. Daudzkrāsainās ēdes klīniskie simptomi
  3. Daudzkrāsainās ēdes diagnostika
  4. Pityriasis versicolor ārstēšana
  5. Pityriasis versicolor profilakse

Daudzkrāsainā ēde jeb Pityriasis versicolor (sinonīms- Tinea versicolor, Pityrosporum) ir virspusēja, neiekaisīga sēnīšslimība, kuru izraisa ādas normālās mikrofloras sastāvā esošā dimorfiskā, lipofīliskā rauga sēnīte Malassezia sympodialis, globosa un retāk- furfur.

daudzkrāsainā ēde

Daudzkrāsainā ēde parasti tiek pamanīta vasaras laikā, šie plankumi neiedeg un ir vizuāli labāk saskatāmi.

Sēnītes raksturīgie simptomi- mazi hipo- un hiperpigmentācijas laukumi uz krūtīm, vēdera, muguras un rokām. Mazo, asi norobežoto laukumu krāsa var variēt no rozā līdz brūnai, kuri neiesauļojas un uz apkārt esošās iesauļotās ādas var būt labāk saredzami. Slimība nav infekcioza un nevar tikt pārnesta no viena indivīda otram.

Ko skar daudzkrāsainā ēde?

Malassezia suga ir plaši izplatīta visā pasaulē, 60% tropu joslas iedzīvotāju un ap 0,5-5% Eiropā, tā ‘’dzīvo’’ matu folikula infundibulum (izejas) daļā. Karstums, mitrums, veicina sēnītes vairīšanos. Sievietes un vīriešus skar vienādi bieži, kaut arī pētījumu rezultāti ir krasi atšķirīgi savā starpā, kas neļauj izdarīt viennozīmīgus secinājumus. Skar visu rasu pārstāvjus, biežāk sastopama tumšādainiem, pārapdzīvotība un socioekonomiskais stāvoklis sabiedrībā, dzīves apstākļi ir faktori, kas ietekmē imūnās sistēmas kvalitāti. Vecuma grupā no 20 līdz 30 gadiem,  Pityriasis versicolor sastop visbiežāk un ar augstāko prevelenci tieši vecumā ar paaugstinātu tauku dziedzeru aktivitāti- sebuma produkciju, tātad – pusaudžiem un reti bērniem, pieaugušajiem pēc 40.

Malassezia (*Pityrosporum) eksistē 2 formās: (1) Pityrosporum ovale – ovālajā, invazīvā, micēliju veidošā un (2) P.orbiculare – cilindriskajā. Slimību izraisa eksogēni un endogēni faktori, kuru ietekmē sēnīte no cilindriskās formas transformējas ovālajā- tā veido micēliju, kas kolonizē Stratum corneum epidermā. Pie eksogēnajiem faktoriem pieskaita karstumu, mitrumu, t.s. vasaras periodu mērenajā klimata joslā, ciešu apģērbu un komogēnus kosmētiskos līdzekļus, kas rezultējas ar paaugstinātu oglekļa dioksīda (CO2) koncentrāciju un attiecīgi ādas mikrofloras, pH izmaiņām. Endogēnie faktori- to lomu svarīgāka ir tieši mērenās klimatiskās joslas apstākļos. Pie tiem pieder- seborejiskais dermatīts, Kušinga sindroms, imunosupresantu terapija, malnutrīcija un hiperhidroze- pastiprināta svīšana. Noteikta loma ir arī iedzimtiem faktoriem- vairākos pētījumos apstiprinājusies nozīme pozitīvai ģimenes anamnēzei.

Pityrosporum asociē arī ar seborejisko dermatītu un Pityrosporum folikulītu, retikulāro un saplštošo (confluent) papilomu- Gougerot- Carteud, septisko onihomikozi. Gan patoģēnisk;as, gan oportūniskās sēnītes formas atrodas Stratum corneum (raga slānī) un matu folikulos, kur barojas no brīvajām taukskābēm, triglicerīdiem un keratinizētās epidermas.

Iespējams faktors Pityriasis versicolor attīstībai ir pavājināta celulārā imunitāte. Pityriasis versicolor pacientu limfocīti producē mazāk leikocītu migrējošo faktoru. Pētījumā ar viscerālās leišmaniāzes pacientiem- parozitozi, kas nomāc celulāro imunitāti- Pityriasis versicolor stāvoklis uzlabojās pēc leišmaniāzes terapijas.

Gaišie un brūnie ādas laukumi ir sekundāras izmaiņas melanocītos- ādas pigmentšūnās, ko izraisa Pityrosporum invāzija. Rozā ādas laukumi ir organisma iekaisuma atbildes reakcija uz sēnītes veidoto lipoperoksidāzi. Brūno laukumu rašanās iemesli nav vēl skaidri definēti, bet pastāv 2 teorijas: 1) keratīna slāņa sabiezināšanās un 2) esošais celulārais iekaisuma infiltrāts, kas stimulē melanocītus pastiprināti ražot melanīnu.

Daudzkrāsainās ēdes klīniskie simptomi

Pacientiem sūdzības nerada, tomēr kosmētiskā defekta dēļ tie nereti vēršas pie ārsta vai farmaceita. Multipli mazi laukumi jeb asi norobežoti gaiši ‘’pleķīši’’ kontrastā ar normālo ādu, kuru krāsa var mainīties. Sastop uz rumpja daļas, nereti arī uz kakla un augšdelmiem. Izplatība vietās, kur ir vairāk tauku dziedzeru- uz sejas- biežāk sastopami tieši bērniem (32%), taču pieaugušajiem- visbiežāk uz muguras un ar apģērbu nosegtajām vietām (dziedzeru oklūzijas jeb ciešā apģērba teorija). Pleķīši var būt gan hipo (gaiši), gan hiper (tumši) pigmentēti, eritematozi vai tumši brūni- tā cēlies ‘’daudzkrāsainās ēdes’’ nosaukums. Skartās vietās āda var viegli lobīties, reti, tomēr var izsaukt vieglu niezi.

Daudzkrāsainās ēdes diagnostika

Pityriasis versicolor diagnoze ir klīniska. Ar Wood ultravioleto lampu skartā āda izskatās fluorescenti  dzelteni-zeltainainā krāsā- porfirīna metabolite ekskrēcija, kas ir jūtīga pret ultravioleto starojumu.

Daudzkrāsainās ēdes diagnostika

A. Klīniskā Pityriasis versicolor aina. B. Wood ultravioletās gaismas izmeklējuma aina.

Sēnīti pierādīt var to no ādas nokasījuma, krāsojot to ar 10% kāliju, kas iekrāso sporas un pseidohifas. Negatīvs rezultāts izslēdz Pityriasis versicolor diagnozi.

aazz Malassezia_furfur_in_skin_scale_from_a_patient

“Spagetti un klimpas” daudzkrāsainās ēdes mikroskopiskā aina.

 

Pityriasis versicolor diferenciāldiagnoze iekļauj dažādas depegmentējošās ādas slimības- vitiligo, pityriasis alba, kuras UV gaismā nefluorescē. Pie retākām pieder lepra, kas sākuma stadijā var būt grūti diagnosticējama, un biežāk skar seju.

Citas diferenciāldiagnozes – psoriāze, seborejiskais dermatīts (abas var eksistēt paralēli Pityriasis versicolor), retikulārā un saplūstošā papilomatoze (Gougerot-Carteud), eritrazma, citas dermatofitozes. Wood lampas pielietošanai, lai atšķirtu Pityriasis versicolor no eritrazmas un dermatofitozes, var būt klīniski izšķiroša nozīme.

Pityriasis versicolor terapija

  Pieejamo medikamentu Pityriasis versicolor terapijā klāsts iedalās 2 lielās grupās – lokālos (apliekamos līdzekļos jeb prasti sakot – krēmos) un sistēmiskos (iekšķīgi lietojamos) līdzekļos. Izvēli nosaka pacienta blakusslimības, medikamentu alerģijas, lai izvēlētu piemērotāko medikamentu.

Pityriasis versicolor lokālie līdzekļi

Tā ir pirmā izvēle lielākajai pacientu daļai; šajā grupā biežāk izmantotais medikaments ir  2,5-5% selēna sulfīds šampūna veidā, ko lieto vienu reizi dienā vidēji 7-14 dienas.

  • Selēna sulfīds- inhibē Malassezia, citostātisks efekts pret epidermas un folikulāro epitēliju, samazinot korneocītu aktivitāti
  • Azola antimikotiskie līdzekļi
  • Ciklopiroksolamīns
  • Cinka piritions
  • Propilēnglikola losjoni
  • “Lamisil derm gel”
  • Benzolpiroksīds, nātrija sulfacetamīds, allilamīna antimikotiskie l.

Visu topisko ‘’azolu’’ efektivitāte ir līdzīga, tomēr neviens no tiem nav tik izpētīts kā ketakonazola krēms (t.s. Nizoral šampūns), kas ir pirmā izvēle- to uzklāj katru 2.vakaru pirms gulētiešanas 2 nedēļas. Tā kā rekurences iespēja ir liela, var apsvērt profilaktisku terapiju, kas samazina atkārtotu uzliesmojumu risku.


Pityriasis versicolor sistēmiskie līdzekļi

Ir daži pacienti priekšroku dod orālai terapijai jeb tabletēm. Uzdzerot gāzētu vai skābi saturošu dzērienu (apelsīnu sulu, kolu) medikaments labāk absorbējas kuņģī. Klasiski sistēmiskā terapija tiek nozīmēta, kad lokālā nav sniegusi efektu, vai Pityriasis versicolor skārusi plašus ādas reģionus un krēma uzziešana nav praktiska.

  • Ketokonazols- 200mg/ dienā 10 dienas, terapijas efekts 90-100%,/ 400mg vienreizēja deva; hepatotoksicitātes risks ap 1:500000 pacientu un ir atgriezenisks.
  • Flukanazols- 150mg nedēļā, 3 nedēļas/ 400mg vienreizēja deva.
  • Itrakonazols- 200mg/ dienā 7 dienas, labi tolerēts, ja lieto ilgāk par 7 dienām, var izraisīt gastrointestinālas blakusparādības- sliktu dūšu, vēdersāpes un tml.
  • Terbinafīns- efektīvs pret dermatofitozēm, bet ne tieši Pityriasis versicolor terapijā, jo nesasniedz pietiekami augstu koncentrāciju raga slānī, lokāla izmantošana ir pierādīta kā efektīva furfur terapijā.

No farmaceitiskā viedokļa, virspusējas infekcijas- kā Pityriasis versicolor – būtu jāārstē ar lokāliem līdzekļiem. Tomēr, pacienti nereti pārstāv pretēju viedokli un izvēlas orālos medikamentus, jo topiskā terapija šķiet apgrūtinoša- uzklāt krēmu uz plaša ķermeņa laukuma, medikamentu nepatīkamā smarža u.c., kā arī terapija ir ilglaicīga, kas rezultējas ar zemu līdzestību un augstu rekurences risku.

Lokālās terapijas efekts ir zemāks un rekurences iespēja svārstās no 60 līdz 80%, tāpēc sistēmiskā terapija tiek uzskatīta par vieglāku alternatīvu, neskatoties uz nevēlamiem blakusefektiem, kā arī tā nesamazina rekurences risku un nav konkrētu vadlīniju par profilaktiskās terapijas ieteicamo devu (ketokonazola terapija ir jāatkārto gada laikā).


Var izmantot arī kombinētu terapiju, kur biežāk izmantotie līdzekļi ir selēna sulfida šampūns vai losjons kopā ar ketakonazolu.

Pityriasis versicolor profilakse


Pacienta līdzestībai Pityriasis versicolor ārstēšanā ir ļoti liela nozīme. Laba personiskā higiēna var samazināt rekurences risku, īpaši fiziski aktīviem pacientiem pēc sporta vēlams uzreiz noskaloties dušā.


  • Aknu proves nosaka reti un pārsvarā jauniem, veseliem pacientiem. Taču pacientiem ar iepriekšēju aknu slimību (pārslimotu hepatītu u.c.) tās nosaka pirms sistēmiskās terapijas uzsākšanas. Farmakokinētikas dati norāda uz ketakonazola astemizola inhibējošo metabolisms, kas paaugstina astemizola līmeni plazmā un var izraisīt pagarinātu QT intervālu EKG. Ketakonazols var ietekmēt antikoagulantu efektivitāti (varfarīns).
  • Augu jeb herbālo medikamentu lomai mūsdienās ir īpaša nozīme, jo tie ir drošāki un bez blakusparādībām. Vēsturiski Pityriasis versicolor ārstēšanā izmantoja dažādas aromātiskās eļļas. Arī pašlaik paralēli tiek pētītas dažādas nākotnes alternatīvas- augu ekstrakti, to aktīvie komponenti, to sinerģiskie efekti ar citiem antimikrobiāliem savienojumiem, kas varētu būt lētākas, efektīvākas un drošākas.

Izmantotā literatūra:

https://www.scielo.br/scielo.php?pid=S0365-05962002000500012&script=sci_arttext&tlng=en

https://www.omicsonline.org/tinea-versicolor-an-epidemiology-1948-5948.1000010.php?aid=903

https://www.tandfonline.com/doi/abs/10.1517/14656566.2014.931373?journalCode=ieop20